Daudzi mājokļu saimnieki, pārskatot vecos ģimenes albumus vai viesojoties pie vecvecākiem, pamana vienu un to pašu interjera elementu – masīvu stāvlampu ar greznu abažūru, kas novietota goda vietā blakus dīvānam.
Izrādās, ka šī izvēle nebija tikai nejauša mēbele, bet gan rūpīgi pārdomāts risinājums, kas apvienoja praktiskumu ar tā laika mājīguma izjūtu.
Vēl pirms dažām desmitgadēm stāvlampa bija teju obligāta katra mājokļa sastāvdaļa. To novietoja blakus atpūtas krēslam, dīvānam vai vienkārši pie sienas, un tas tika uzskatīts nevis par parastu gaismekli, bet gan par būtisku mājas sirds elementu. Speciālisti, kas pētījuši pagājušā gadsimta sadzīvi, izceļ vairākus iemeslus šai masveidīgajai popularitātei – sākot no dzīvokļu plānojuma īpatnībām līdz pat cilvēku tā laika paradumiem.
Maiga gaisma vakara mieram
Stāvlampas galvenais uzdevums vienmēr ir bijis papildu apgaismojums. Lielākajā daļā dzīvokļu pamata gaismu nodrošināja griestu luste, kas deva diezgan spilgtu un vienmērīgu apgaismojumu visā telpā. Tomēr šāda gaisma ne vienmēr bija ērta vai patīkama, it īpaši vakaros, kad gribējās atpūsties no dienas steigas.
Stāvlampa šo problēmu atrisināja pavisam vienkārši. Tā radīja mīkstu, lokālu apgaismojumu, kas bija komfortabls lasīšanai, sarunām vai vienkārši mierpilnai atpūtai. Tieši tāpēc to tik bieži redzējām blakus mīkstajām mēbelēm. Rezultātā izveidojās daudziem tik pazīstamais tēls: cilvēks vakarā sēž krēslā, lasa grāmatu vai avīzi, un viņam blakus mirdz silta stāvlampas gaisma.
Dzīvokļu apgaismojuma nepilnības
Vēl viens iemesls meklējams tā laika mājokļu būvniecības īpatnībās. Daudzos dzīvokļos telpā bija paredzēts tikai viens vai divi gaismas avoti, visbiežāk – viena istabas vidū.
Atšķirībā no mūsdienām, toreiz praktiski nebija iebūvējamo gaismekļu, mēbeļu apgaismojuma vai punktveida lampu, ko mēs izmantojam šodien. Tāpēc cilvēki papildināja gaismu saviem spēkiem, izmantojot galda lampas un stāvlampas. Faktiski stāvlampa bija vienkāršākais veids, kā padarīt telpu gaišāku un ērtāku, nemainot elektroinstalāciju un neveicot remontu.
Lasi vēl: Klusums svētku drudža laikā: kāpēc arvien vairāk cilvēku izvēlas nesvinēt svētkus
Kāpēc tieši šī metode bija tik populāra?
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos līdz astoņdesmitajos gados stāvlampa kļuva arī par nozīmīgu dizaina elementu. Tās ražoja ar visdažādākajiem abažūriem – no auduma, plastmasas vai stikla, nereti rotājot ar dekoratīvām bārkstīm vai izšuvumiem. Šāds gaismeklis piešķīra istabai “mājas sajūtu”. Tas izskatījās daudz mājīgāk nekā kaila spuldze pie griestiem un kļuva par daļu no ierastās mājas telpas.
Vakaros ne vienmēr gribējās ieslēgt spilgto lustru, kas izgaismoja katru stūri. Stāvlampa ļāva apgaismot tikai nelielu istabas daļu, kas bija īpaši ērti dažādās situācijās:
kad viens ģimenes loceklis vēlējās lasīt,
kamēr citi skatījās televizoru,
vai brīžos, kad pārējie mājinieki jau atpūtās.
Šāda lokāla gaisma radīja mierīgāku atmosfēru un ļāva labāk atslēgties no ikdienas rūpēm.
Kāpēc stāvlampas sāka pazust?
Mūsdienu interjeros stāvlampas sastopamas retāk, jo ir pilnībā mainījusies pati pieeja mājokļa apgaismošanai. Mūsdienu dzīvokļos projektētāji jau laikus paredz iebūvētos gaismekļus, sienas un LED lentes, kas izgaismo dažādas zonas. Istabā bieži vien ir uzreiz vairāki gaismas avoti, tāpēc atsevišķa stāvlampa vairs nav tik kritiski nepieciešama funkcionālu iemeslu dēļ.
Tāpat ir mainījies arī interjera stils – daudzi dod priekšroku minimālismam un “tīrākām” līnijām, kur lieki priekšmeti uz grīdas tiek uztverti kā traucēklis. Tomēr stāvlampa uz vairākām desmitgadēm kļuva par neaizstājamu mājas daļu tieši tās spējas dēļ radīt mīkstu gaismu un kompensēt vājo telpu apgaismojumu. Tā bija ērts un stilīgs risinājums, kas palīdzēja vienkāršu dzīvojamo platību pārvērst par mājīgu patvērumu.
Lasi vēl: Gulēšana salā: kāpēc bērnudārzos bērnus veda gulēt ārā pat bargā ziemā
Vai jūsu mājās vēl ir saglabājusies šī klasiskā stāvlampa, vai arī esat devuši priekšroku modernākiem apgaismojuma risinājumiem?
